Stikls ir amorfs neorganisks nemetālisks materiāls, kas parasti ir izgatavots no dažādiem neorganiskiem minerāliem (piemēram, kvarca smiltīm, boraks, borskābe, barīts, bārija karbonāts, kaļķakmens, laukšpats, sodas pelni utt.), kas ir galvenā izejviela, un pievieno nelielu daudzumu palīgizejvielu.no.
Tās galvenās sastāvdaļas ir silīcija dioksīds un citi oksīdi.[1] Parastā stikla ķīmiskais sastāvs ir Na2SiO3, CaSiO3, SiO2 vai Na2O·CaO·6SiO2 u.c. Galvenā sastāvdaļa ir silikāta dubultsāls, kas ir amorfa cieta viela ar neregulāru struktūru.
To plaši izmanto ēkās, lai atdalītu vēju un pārraidītu gaismu.Tas ir maisījums.Ir arī krāsains stikls, kas ir sajaukts ar noteiktiem metālu oksīdiem vai sāļiem, lai parādītu krāsu, un rūdīts stikls, kas izgatavots ar fizikālām vai ķīmiskām metodēm.Dažkārt dažas caurspīdīgas plastmasas (piemēram, polimetilmetakrilātu) sauc arī par organisko stiklu.
Simtiem gadu cilvēki vienmēr ir uzskatījuši, ka stikls ir zaļš un to nevar mainīt.Vēlāk tika atklāts, ka zaļā krāsa radusies no neliela dzelzs daudzuma izejvielās, un divvērtīgā dzelzs savienojumi lika stiklam izskatīties zaļam.Pēc mangāna dioksīda pievienošanas sākotnējais divvērtīgais dzelzs pārvēršas par trīsvērtīgo dzelzi un izskatās dzeltens, savukārt četrvērtīgais mangāns tiek reducēts līdz trīsvērtīgajam mangānam un izskatās purpursarkanā krāsā.Optiski dzeltenā un purpursarkanā krāsa zināmā mērā var papildināt viena otru, un, sajaucot kopā, lai iegūtu baltu gaismu, stikls neizraisīs krāsu.Taču pēc vairākiem gadiem trīsvērtīgo mangānu turpinās gaiss oksidēt, un dzeltenais pamazām palielināsies, tāpēc to seno māju logu stikli būs viegli dzelteni.
Vispārējais stikls ir amorfa cieta viela ar neregulāru struktūru (no mikroskopiskā viedokļa stikls arī ir šķidrums).Tās molekulām nav tāla attāluma sakārtota izkārtojuma telpā kā kristāliem, bet tām ir neliela diapazona secība, kas līdzīga šķidrumiem.secība.Stikls saglabā noteiktu formu kā cieta viela, un tas neplūst ar gravitāciju kā šķidrums.
Publicēšanas laiks: 14. septembris 2021